Robežas izaugsmē - kad tās ir vērtīgas?

Koučings ir par izaugsmi un robežu paplašināšanu, bet ir gadījumi, kad robežas tomēr ir vērtīgas un vajadzīgas. Kad un kādēļ - par to šajā bloga ierakstā.

Kopš nodarbojos ar izaugsmes veicināšanu (tas ir latviskais nosaukums koučingam), es vienmēr esmu teikusi, ka robežu izaugsmei un attīstībai nav, robežas ir tikai prātā izdomātas. Tās izdomā un sev uzliek katrs pats vai pieņem savā apkārtējā vidē pieņemtās, normālās. Ne pa velti ir teiciens, ka Tu esi vidējais aritmētiskais no pieciem sev tuvākajiem cilvēkiem, ar ko ikdienā pavadi laiku. Jo visticamāk jums būs diezgan līdzīgs pasaules redzējums, realitātes uztvere un arī noteiktās robežas - ko drīkst un ko nedrīkst, ko un kā mēs darām un nedarām, kas ir pieņemams un kas nav, kas ir forši un kas nav u.t.t. Un nomainot vidi, piemēram aizbraucot ceļojumā vai nonākot citu cilvēku vidū, mums ir iespēja piedzīvot atšķirīgas robežas. Un tas rada vai nu komfortu - beidzot es varu būt tāds, kāds vēlos, jo te tas ir normāli...vai diskomfortu, ja jaunās vides robežas nav pieņemamas. Un vēl mēs varam būt elastīgi un pielāgoties.

Ko cilvēki dara, ja viņi apzināti vēlas augt, paplašināt savu redzējumu, uztveri un robežas, kļūt elastīgāki? Viņi sāk lasīt, interesēties par jaunām lietām, klausās un komunicē ar mentoriem - cilvēkiem, kuri ir sasnieguši lieliskus rezultātus, iedvesmojas, ceļo, iegūst jaunus paziņas, mācās, piedalās pašizaugsmes programmās, pēta savu potenciālu, piemēram, ar koučinga atbalstu. Tā rezultātā cilvēki sāk apzināties, ka pastāv arī citi varianti, citas iespējas un iespējams dodas izpētīt nezināmo - kāpj ārā no savas komforta zonas un sāk darīt lietas, ko iepriekš nav darījuši, maina savu domāšanu un rīcību...un paplašina savu pasaules redzējumu un robežas.

Taču, kādēļ mēs robežas vispār uzliekam? Kas mums tajā ir vērtīgs?

Koučinga skolā es reiz pildīju vienu uzdevumu, kurā parādījās jautājums, kurš izaicināja manu pārliecību, ka izaugsmei robežu nav. “Kā tas ierobežo, ka robežu nav!?” Pirmajā brīdī es pat nespēju uztvert šo jautājumu, jo tas nekādi neierakstījās manā pasaules uztverē. Un, ja arī Tev, lasītāj, piemīt izaugsmes mentalitāte, visticamāk arī Tev nav viegli to saprast. Taču iedziļinoties un uzklausot citu kolēģu viedokli, es sapratu...un paplašināju savu redzējumu.

Robežu uzdevums nav tikai ierobežot. Robežām ir arī vērtība. Pat koučinga kontekstā.

1. Robežas sniedz drošības un kontroles sajūtu pār realitāti

Kad ir skaidri noteikts, ko drīkst un ko nedrīkst, ko es daru un ko es nedaru, realitāte kļūst paredzamāka un kontrolējamāka. Šeit darbojas cēloņu - seku likums, ja es rīkošos šādi - būs tāds rezultāts.

Piemēram. Ja es iešu uz darbu, es saņemšu algu un varēšu samaksāt par sev nepieciešamo. Ja es mācīšos par programmētāju, es apgūšu pieprasītu un labi apmaksātu profesiju un varēšu strādāt jebkur pasaulē. Ja es apprecēšos līdz 25 gadiem un radīšu bērnus, es būšu jauns un moderns vecāks saviem bērniem.  Ja es februārī aizlidošu uz Austrāliju, es varēšu nosauļoties. 

Un tas sniedz drošības sajūtu, ka no manas rīcības ir atkarīgi rezultāti, es varu tos paredzēt un ietekmēt. Taču šīs robežas nebūt nenozīmē, ka tā ir vienīgā iespēja un variants. Šis ir drošs un daudz maz paredzams variants, ko apliecina citu (vai arī savs) pieredze un piemērs.

2. Robežas dod iespēju mērīt un novērot progresu

Koučingā mēs nepārtraukti runājam par mērķiem - ko Tu gribi sasniegt mūsu sadarbības laikā, kādu rezultātu Tu gribi sesijas beigās, kādi ir Tavi profesionālie un individuālie mērķi.Un faktiski mērķis var būt arī robeža, atskaites punkts, ar ko vēl nekas nebeidzas. Mērķis ir pietures punkts, ejot uz savu vīziju, un ir arī darbības soļi, kurus veicot, ir iespēja sasniegt mērķi.

Man patīk šo skaidrot ar angļu vārdu milestone. Mūsdienās šo vārdu lieto ar nozīmi - vērā ņemams attīstības punkts vai moments, būtisks sasniegums attīstības ceļā. Taču senajā Romā milestone bija numurēti akmeņi, kas bija novietoti ceļa malā jūdzes attālumā viens no otra. Tie kalpoja kā veids attāluma mērīšanai un progresa noteikšanai pret galamērķi laikos, kad vēl nebija GPS. Cik jūdzes Tev vēl palikušas līdz Romai!?

Kad mēs runājam par izaugsmi un attīstību šie mērķi jeb milestones mums kalpo kā veids, kā mēs spējam novērot savu virzību uz priekšu un novērtēt savu progresu. Kaut kāda virzība jau notiek jebkurā gadījumā, bet kad ir šie mērķi, šie atskaites punkti jeb robežas - tā kļūst apzināta, fokusēta un izmērāma...un galu galā kalpo par iedvesmu turpināt virzību. Ir taču atšķirība - klīst apkārt bez galamērķa un skaidrības, cik tālu esi ticis, VAI zināt savu galamērķi un apzinātis cik tuvu tam esi, cik daudz vēl jānoiet, vai ne?

3. Robežas palīdz noteikt un paaugstināt savus standartus

Robežas var būt ne tikai kā ierobežojums no milzīgā iespēju lauka un potenciāla, kas ir aiz robežam, bet tās norobežo arī no tā, ko Tu savā dzīvē vairs vienkārši nepieļauj un nepieņem. Robežas kalpo, lai Tu spētu noteikt - kas ir mana minimāla robeža, ar ko es samierinos? Kas vēl ir ok un kas vairs nav ok. Kas ir tas, ko es savā dzīvē un realitātē vairs neielaižu?

Piemēram. Lai es pieņemtu šo darba piedāvājumu, algai jābūt vismaz x eiro. Tas nekas, ja man ir kādi 2-3 lieki kilogrami, bet, ja to paliek vairāk, man kaut kas ir jādara. Lietot alkoholu svētku reizēs ir ok, katru dienu - nav ok. Konstruktīva kritika ir ok, noktrolēts dusmu izvirdums - nav ok. Reizi mēnesī es varu atļauties pagulēt ilgāk un aiziet uz darbu vēlāk. Es iegādājos apģērbu, kas ir vismaz ZARA cenu līmenī un kvalitātē. Es uz randiņiem eju tikai ar vīriešiem, kuri var mani uzaicināt uz restorānu. Es lietoju tikai ekoloģiskus veļas mazgāšanas līdzekļus. Ceļojot es palieku vismaz 4* viesnīcās. Es skatos tikai izglītojošus raidījumus pa TV, u.t.t. 

Kad cilvēks sāk apzinaties savas minimuma robežas, tas dod iespēju sākt tās apzināti paaugstināt - pacelt savus standartus. Tas, protams, ir nepieciešams tikai tad, ja Tevi neapmierina esošā realitāte un dzīves kvalitāte. Tad vērtīgi ir izpētīt - kas ir tas, ar ko es samierinos šobrīd, ar ko es vairs negribu samierināties? Un noteikt sev jaunas minimuma robežas, pacelt savus standartus un uzlabot dzīves kvalitāti. Iespējams, var gadīties arī tā, ka kādas robežas ir uzliktas nepamatoti vai neobjektīvi augstas un, lai piedzīvotu vēlamo realitāti, tās jāpazemina.

Robežas ir kaut kas, ko mēs iemācamies un nokopējam no savas apkārtējās vides, sev tuviem cilvēkiem, savas sabiedrības un sociuma - gan tās, kas nosaka mūsu minimumu, gan tās, kas nosaka maksimumu. Un, jo ilgāk dzīvojam šajās robežās, jo par īstāku realitāti tās mums kļūst. Taču realitāte ir tāda, ka robežas ir izdomātas. Gan minimuma, gan maksimuma. Un tās var koriģēt jebkurā virzienā - mainīt, precizēt, noteikt stingrāk, mazliet paplašināt, atvērt un noņemt pavisam...

Par savām robežām atbildīgs esi tikai Tu pats! Ko Tu gribi darīt ar savējām?

#koučings #robežas #izaugsme